Līdz 18. gadsimta vidum saskarsme starp latviešu zemniekiem un vācu muižniekiem mūzikas jomā nemaz nevarēja pastāvēt – katram bija sava pasaule. Kopējais bija baznīcas dziesmas un jaunlaiku ziņģes, kas sāka ieviesties ar baznīcu un skolu. Dažādu mākslas veidu pārstāvju viesošanās Latvijā bija saistāma ar mecenātu un maksātspējīgu mūzikas patērētāju pieprasījumu. Pēc muzikālas izklaides bijām izslāpuši, tāpēc no Eiropas pie mums kopš Kurzemes hercogistes laikiem Jelgavā un vēlāk galvaspilsētā Rīgā viesojās lielākā daļa Eiropas slavenāko mūziķu. Vienkārši tas bija pa ceļam – tranzīts uz Pēterburgu.
Latviešu nacionālās profesionālās mūzikas pirmsākumi meklējami latviešu tautasdziesmu vākšanā, harmonizēšanā un apdarināšanā koriem, ko 1869. gadā aizsāka Vācijā izglītojies ilggadējais Vidzemes Skolotāju semināra vadītājs Jānis Cimze. Plašs darba lauks bija mūsu klasiskās mūzikas pamatlicējiem Jurjānu Andrejam un Jāzepam Vītolam, kuri izglītību bija ieguvuši Pēterburgas konservatorijā 19. gadsimta 80. gados. Tauta gribēja dziedāt un izpildīt savu nacionālo komponistu mūziku! Pagājušo gadsimtu mija bija labvēlīgākais laiks latviešu tautasdziesmu vākšanai, izveidojās laba augsne mūzikas folkloristikas pētīšanai, un radās neierobežota iespēja komponēt. Daudzi latviešu mūziķi 19. gadsimta beigās bija dedzīgi tautas garamantu vācēji, veidoja apdares un harmonizēja dziesmas koriem un simfoniskajiem orķestrim. Radās pirmās kora dziesmas, simfoniskā un vokāli simfoniskā mūzika, arī Valsts himna. Viss, ko komponēja Jurjānu Andrejs, Jāzeps Vītols – mūsu Konservatorijas pirmais rektors –, Emīls Dārziņš, Alfrēds Kalniņš, Emilis Melngailis, brāļi Jāzeps un Jānis Mediņi, tagad ir mūsu mūzikas zelta fonds. ... |
